Strīķe varētu tikt iecelta svētās mocekles kārtā

Ar revolucionāro sirdsapziņu sirgstošā oligarhu apkarotāja Juta Strīķe, kura par sevi plašsaziņas līdzekļos radījusi iespaidu kā par it kā trauslu sievieti ar dzelzs tvērienu, pret kuru sazvērējušies vai visi pasaules “zagļi” un “korumpanti”, šobrīd ir kļuvusi par mediju lolojumu. Šķiet, ka žurnālisti tic katram Strīķes vārdam – viņa runā emocionāli, sola daudz un tas nekas, ka, iespējams, ne vienmēr iet roku rokā ar likumu.

Kopš žurnāla “Ir” publiskotajām “Rīdzenes sarunām”, arī Strīķe, šķiet, atradusi savu nišu, kurā izpausties. Par to liecina viņas nepārtrauktie mēģinājumi izteikt savu viedokli par tā saukto “valsts nozagšanu”, aicinājumi uz tautas sapulcēm un pat savdabīgais stiliņš – staigāšana krekliņā ar uzrakstu “Nebaro oligarhu” un auskari rokudzelžu formā.

Kā liecina šodien publiskotais žurnālā “Ir” par “Rīdzenes sarunām”, Strīķe tiem iecelta gluži vai svētās mocekles kārtā – kā noprotams, viss, ko viņa saka, ir taisnība, savukārt tie, kuri uzdrošinās iebilst – vajā un spīdzina Strīķi. Ja pieņemam, ka oligarhi ir izdomāts mīts, tad arī Strīķe par tādu kļuvusi – par mītu, kuru arī citi mediji, it īpaši Latvijas sabiedriskie, iecēluši tikpat kā svēto kārtā un kuras vārds nu laikam būs kļuvis par sinonīmu neapstrīdamai patiesībai. Nav svarīgi, ko par “oligarhu lietu” domā citi – juristi, ģenerālprokurors, tieslietu eksperti, jo, ja viņu viedoklis nesaskan ar Strīķes domām, tad tajos nemaz nav vērts klausīties, kur nu vēl publiskot (ja nu vienīgi, lai norādītu ar pirkstu – “re, kur oligarhu aizstāvis!”)

Tā vien šķiet, ka no cilvēku atmiņām izdzēsti fakti par Strīķes darbību Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB), viņas tiešo saistību ar “oligarhu lietas” izmeklēšanu un Strīķes identitātes jautājumu, kas medijos iztirzāts jau pirms vairāk nekā desmit gadiem. Tas viss taču nav svarīgi, ja reiz sliktie oligarhi viņu tā vajājuši un nežēlīgi mocījuši. Atliek vien iedomāties, kādas grūtības un ciešanas politiķe izcietusi, lai tiktu iecelta svēto mocekļu kārtā.

Visticamāk, Strīķes sabiedrotais un cīņu biedrs Juris Jurašs arī jau spodrina eņģeļa nimbu, ko likt Strīķei galvā – jo viņa to ir pelnījusi par visu, ko viņai nācies pārdzīvot, un kā dramatisku elementu vēl piemetīsim Tautas tribunāla spriedumu, kur spīdzinātājus būs lemts pakārt.

Var jau būt, ka jums šķiet, ka tas viss izklausās pēc pasakas ar “Spēlmaņu nakts” apbalvojuma cienīgiem aktieriem priekšgalā, bet nē… svētā mocekle ir tikpat īsta kā mūsu naivums un ticība tam, ka drīz viņa tiks pasludināta par Latvijas valsts īsto un vienīgo glābēju!

Un tad jau vairs nebūs ilgi, līdz tiks iniciēta plaša ekspertu un mediju diskusija par izmaiņām valsts pārvaldē un jaunu, modernai sabiedrībai atbilstošu himnu. Ar Aleksandrova mūziku, protams.